Citreiz, dodamies pēc medījuma, mednieks izrotājās ar raibu rubeņa astes spalvu. Un ko teiksi! Viņš izcēla vairākus putnu perējumus vienu pēc otra.
Ko tad vēl vairāk pētīt! Skaidrs, ka visam pamatā ir rubeņa spalva. Tā sagādāja veiksmi.
Vai ņemsim citu zīmi, kas arī radusies ļoti senos laikos, bet vēl tagad ir dzīva.
Vajag tik, sēžot pie galda, izbērt sāli, kad vecmāmiņa katrā ziņā pateiks:
—- Ai, nu gan būs ķilda!
Bet kāpēc? Kas kopējs starp sāli un ķildu?
Šai zīmei ir sava precīza vēsture. Tā radusies pirms vairākiem gadsimtiem, kad sāls zemnieku saimniecībā bija dārgs aizdars. Ivana Bargā laikā puds sāls maksāja tikpat daudz, cik vesela māja. Tāpēc sāli taupīja un lietoja ar apdomu. Un, protams, ja neveikla sieva izbēra sāli, ķilda ar vīru bija nenovēršama.
Apmēram tajos pašos laikos cēlušās arī divas citas zīmes. Sasists šķīvis nozīmējot, ka gaidāma laime. Ja mājā ieviesušies tarakāni, būšot bagātība.
Te ir sajukuši parādību cēloņi.
Trūcīgā zemnieka mājā šķīvju parasti nebija. Ja viens šķīvis bija uzradies, tad to glabāja viesiem un velti uz galda nelika. Arī tarakānu trūcīgiem cilvēkiem nebija — mājā nevarēja atrast ne garoziņu. Tāpēc trauki plīsa un tarakāni čumēja tikai turīgās mājās.