Kādā kapā bija saglabājies skitu karavīra līķis. Viņam apkārt atradās nogalināti zirgi, lai būtu ar ko jāt viņpa­saulē, rezerves apģērbs, aitas gaļas gabali ādas maisos un brinzai līdzīgs siers.

PSRS ziemeļos, Karēlijā, arheologi arī atraduši taga­dējo karēļu senču kapus. Šajos kapos blakus vīriešiem atradās cirvji un šķēpi, blakus sievietēm — vērpjamās vārpstiņas, sirpji un dzirkles. Acīm redzot, cilvēki uzska­tīja, ka cita pasaulē viriešu dvēselēm vajadzēs cirst kokus, medīt, cīnīties ar ienaidniekiem, bet sieviešu dvēselēm — vērpt, pļaut rudzus, cirpt aitas.

Šis ticējums — gādība par mirušo dvēselēm — sagla­bājās ļoti ilgi. Vēl dažus gadus pirms revolūcijas Balt­krievijas sādžās bija paradums likt nelaiķa kapā mazliet pārtikas.

Uz tibetiešu kapiem, kas bieži sastopami kalnu ceļu malās, arī šodien var redzēt podiņus ar biezputru un krūzītes ar ūdeni. To atnesuši un atstājuši mirušā dvēse­les iztikai viņa piederīgie.

Bet kādēļ gan mums meklēt tik tālu? Arī pie mums daudzi ticīgie vēl turas pie tām pašām paražām.

Bērni, kuri dzīvo netālu no kapsētām, sevišķi nelielās pilsētās, zina, ka noteiktās dienās pie dažiem kapiem novērojami mirušo piemiņas mielasti.