— Ko jūs! — Katja pat apvainojās. — Pagājušā ceturkšņa beigās mani vajadzēja izsaukt ģeometrijā. Es arī visu labi zināju, bet melnās lentītes, kā par spīti, bija kaut kur noklīdušas. Es tās meklēju, meklēju, galīgi nomocījos, tā arī neatradu, paķēru zilās, gandrīz vai nokavēju skolu, ieskrēju klasē pēdējā brīdī. Un paskat — tūlīt mani izsauc pie tāfeles. Tad nu es, protams, samuldēju kaut ko tādu, ka izpelnījos divnieku. Te nu jums ir zilās lentītes! Nē, es zinu: ja tikai man bizēs ir nevis melnās lentītes, bet kaut kādas citas un mani negaidot izsauc, es katrā ziņā samul- stu, uztraucos un aizmirstu visu, ko esmu zinājusi. . .
Tāda smieklīga ticība kaut kādu lietu, skaitļu vai rīcības noslēpumainajam spēkam, ko ar prātu nav iespējams izskaidrot, tad arī ir māņticība.
Māņticīgi bērni var noticēt jebkurai muļķībai. Daži no viņiem kontroldarbu laikā katrā ziņā ar kreiso roku turas pie zariņa skolas solā vai saspiež pirkstus dūrē.
Citi nēsā kabatā vecu, nodilušu pieckapeiku gabalu un ir pārliecināti, ka tieši tas atnesīs laimi.
Nesen man pastāstīja par puišeli, kurš uz ceja meklējis zirga pakavu, cerēdams ar tā palīdzību nolikt eksāmenu uz «labi». Sī meklēšana viņam atņēmusi tik daudz laika, ka nabadziņš vairs nav paspējis atkārtot izņemto vielu un . . . izkritis. Bet tagad viņš apgalvojot — tā esot iznācis tikai tāpēc, ka neesot atradis «laimīgo» pakavu.