Un tagad es šādu grāmatu esmu sarakstījis.
par melnam un zilam lentītēm
Iekams sākam sarunu par ticību dievam, parunāsim par ticību dažādiem māņiem.
Es pazīstu kādu meiteni — Katju. Meitene kā jau meitene, bet ar vienu dīvainību.
Tiklīdz klasē uzdod kontroldarbu, viņa sāk pa visu māju meklēt savas melnās lentītes un iet uz skolu tikai ar melnajām lentītēm matos, kaut gan viņai ir visādu krāsu lentītes. Bet, ja melnās kaut kur noklīdušas, sāk brēkt un raudāt:
— Kur manas melnās lentītes? Mums tak šodien ir kontroldarbs! Ko gan es tagad darīšu?
Reiz es viņai iejautājos:
— Kāpēc tev katrā ziņā vajadzīgas melnās?
Viņa paraudzījās uz mani neizpratnē.
— Kāpēc? Tās man ir laimīgās!
Un Katja man izstāstīja — reiz viņa esot šausmīgi baidījusies, ka kontroldarbā neatrisināšot ģeometrijas uzdevumu, bet negaidot tikusi ar to galā gluži viegli. Un todien viņai bizēs esot bijušas melnās lentītes. Citu reizi atkal esot uzrakstījusi diktātu uz piecnieku, turklāt vēl vācu valodā. Un atkal viņai bizēs bijušas melnās lentītes.
— Bet varbūt tās nemaz nebija lentītes, kas palīdzēja?—- es iebildu. — Varbūt toreiz biji labi sagatavojusies?