Tāda pati māņticība ir akla ticība dažādām zīmēm.

Reiz pavasarī es dzīvoju uz laukiem. Zeme bija apžu­vuši, pienācis laiks sēt. Agri no rīta kolhoza traktori devās uz tīrumu. Katrs traktors piekabē veda līdzi sējmašīnu ar sēklu.

Tikko bija sākuši braukt, no akas skrien pretim briga­diera sieva.

—        Pagaidiet, — viņa sauc, — paņemiet Fjodora tabakas maku! Viņš jau aizbraucis, bet maku ar mahorku aizmirsis mājās. Kā gan viņš visu dienu bez smēķa iztiks!

Uz pleciem Matrjonai nēši, bet pie tiem kuļājas tukši spaiņi.

—        Labi gan, — viņa priecājās, — ka laikā atcerējos tabakas maku.

Bet tad no mājas izskrēja vecmāmiņa Nastasja un sāka kliegt:

—        Ko gan tu, vējgrābsle, dari? Ar tukšiem spaiņiem skrien pretim sējējiem! Ražas tagad nebūs! Klētis paliks tikpat tukšas kā tavi spaiņi.

—        Kas tad spaiņiem te par daļu? — es jautāju vec­māmiņai.

—        Vai tad nezini? Šī ir sensenā zīme. Ja, iedams uz sē­šanu, satiksi kādu ar pilniem spaiņiem, arī tavi apcirkņi būs pilni, bet, ja satiksi ar tukšiem, — arī apcirkņos būs tukšums.