Mēģināju ar viņu strīdēties.
— Kas tad tas ir, — es saku, — vai tiešām kaut kādiem spaiņiem ir tāds spēks, kas lielāks par visiem traktoriem un mēslošanu? Vai varbūt kāds seko katrai saimniecei, kas izgājusi no mājas ar nēšiem? Un pēc tam izrīko vai nu ražu, vai neražu?
Tomēr vecmāmiņa palika pie sava. Pat tad, kad es viņai atgādināju, ka lauki tagad pieder kolhozam, raža ir kopīga un to dala starp visiem, nebūt neievērojot, ar kādiem spaiņiem pretim iznākusi saimniece, — viņa apvainojās un nosauca mani par smējēju.
Bet ko gan runāt par sirmu vecmāmiņu, ja sastopami it kā gluži apzinīgi cilvēki, kas metas sānis, ieraudzījuši pār ceļu pārskrienam melnu kaķi. Ja kaķis bijis balts vai pelēks, tad vēl kaut kā var iztikt, paciest, bet, ja melns, tad ir nelaime! Tad katrā ziņā būs nepatikšanas.
Vai arī parunāsim par šoferiem, daudz ko pieredzējušiem un drosmīgiem puišiem. Bet paskaties — dažs labs mašīnas vadītājs savelk pieri grumbās, pamanījis, ka mašīnas priekšā pār šoseju pārlec zaķis. Eh, tagad laimes vairs nebūs!
Jūs teiksiet, ka tas ir smieklīgi?
Bet vai ticēt, ka kreisā acs niez uz priekiem un laba acs — uz asarām, nav smieklīgi? Vai uzskatīt, ka tad, ja no galda nokrīt nazis, viesos atnāks vīrietis, bet, ja nokrīt dakšiņa, — atnāks sieviete, arī nav smieklīgi?
Tādu nejēdzīgu zīmju taču ir ļoti daudz, un viens otrs no bērniem tām tic tāpat kā Katja savām lentītēm.