Vakarā pie uguntiņas

Vērpa trejas daiļaviņas.

Tumst aiz loga debess zils,

Darbs vēl sokas, runas silst.

Viena teic: «Ja reiz par cari

Tiktu es, tad ceptu arī!

Pati vai puspasaules

Gardi pamielotu es!»

Māsa sauc: «Ja man reiz dotu

Laime ķeizarienes godu,

Visa zeme ietērptos

Manis austos audeklos!

Trešā sarkst: «Ja būtu ziņa,

Ka es cara līgaviņa,

Es tam steigtu mīļuprāt

Spēkadēlu dāvināt!»

Tikko paguva tā sacīt,

Iespīd šai kā saule acīs:

Pāri slieksnim soli liek

Cars, tās zemes pavēlnieks.

Stāvēdams pie sētas malas,

Klausījies viņš meiču čalas;

Trešās kautri solītais

Licis viņa sirdij kaist.

Teic viņš: «Sveika, zeltenīte!

Būsi care tu jau rītu —

Un līdz martam remdenam

Spēkavīru dāvā man.

Bet jūs, abas māršaviņas,

Smalkas vilnas kārsējiņas,

Beidziet vērpt, lai arī jau

Tūdaļ varat līdzi braukt:

Viena valdīs virtuvē,

Otra — drānu austuvē.»

Cars, to teicis, ārā gāja,

Māsas līdzi vedināja,

Un pēc brītiņa viss loms

Auļoja uz pili prom.

Neba ilgi vilcinājies,