Jau pēc stundas salaulājies,

Saltans priecīgs blakus nāk

Sievai kāzu mielastā.

Pilnu redz vēl raušu muldu,

Kad uz ziloņkaula gultu

Viesi jauno pāri ved

Un pret sienu kausus met.

Virējai kļūst vaigi zaļi,

Audēja sit stāvus skaļi;

Abām gruzis acis grauž,

Abas mīļo māsu skauž:

Cariene kopš dienas tās

Staigā mātes cerībās.

Gadījās, ka Saltancaram

Tolaik jāpošas bij karam.

Atvadoties, seglos jau,

Viņš vēl jauno sievu skauj

Un jo cieši piekodina,

Lai tā sevi sargāt zina,

Sargot augli loloto,

Saderībā solīto.

Bargi karo cars un ilgi,

Pienāk marta riti zilgi,

Atskan prieka kliedziens kvēls

Piedzimst carei dižens dēls.

Raugot mazo ērglēniņu,

Vīram vēsti raksta viņa,

Vēstnesim liek aši jāt,

Caratēti priecināt.

Audēja un virējiņa,

Un vēl veča Vecatiņa

Sazvērējās ļaunuprāt

Cari māti nomaitāt;

Pārķert vēstnesi šās lika,

Cits tā vietā sūtīts tika,

Lai ar viltus vēsti steidz,

Kurā vārds pa vārdam teikts:

«Carei naktī dzima bērns,

Neredzēts un briesmīgs ērms;

Nevar saprast, dēls vai meita, —

Radījums nav cilvēkveida:

Nav ne vardulēns, ne pelēns,