Gan mēs tev!…» Bet ods jau izslīd

Sveiks pa logu pavērto

Un uz salu aizlido.

Atkal kņazs gar jūru staigā,

Raugās tālē zili zaigā;

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, kņaz drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens možais?

Kāda bēda sirdi nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Kņazs nu gulbei bēdas klāsta:

«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —

Brīnums viens; to sadabūt

Gribu un par savu gūt:

Dziļā mežā egle glīta,

Zem tās egles vāverīte —

Dziesmas dzied un riekstus grauž,

Čakli čaulu pušu lauž;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols viz.

Bet — var būt, ka māns tas viss?»

Gulbe teic: «Tas tomēr tiesa.

Vāveri ar zelta riekstiem,

Kuros iekšā pērles skan, —

To es atrast zinu gan.

Ej vien, kņaz, tu mierīgs mājās

Un par to vairs nebēdājies:

Sirdij man tas prieku dod,

Ja tev varu pakalpot.»

Kņazs uz mājām steidzas knaši;

Tikko paver vārtus plaši,

Redz: zem kuplas egles sēž

Vāvere un pušu plēš

Zelta riekstu asiem zobiem,

Spožo pērli laukā loba,

Čaulas sakrāj kaudzītēs;

Ļaudis nebeidz raudzīties,

Klausās, kā šī piesvilpdama