Jūras vidū kaila sala

Stāvēja no laika gala,

Tikai pašā vidū viens

Ozols auga tur sendien;

Tagad redzam — kā no gaisa

Pilsēta tur zvīļo skaista;

Zelta torņi mirdz un laistās,

Dīvi dārzi apkārt zilst,

Dārzu vidū grezna pils;

Kņazs Gvidons tai pilī valda;

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt.»

Brīnās cars par salu dīvo,

Saka: «Ja vien iznāks dzīvot,

Ceru kādreiz aizkuģot,

Gvidonkņazu apciemot.»

Dzird šo runu virējiņa,

Audēja un Vecatiņa;

Viņas nevēl neparko

Caram ceļojumu to.

Virēja tad pamirkšķina

Pārējām un teic: «Kas zina,

Vai tur liels ko brīnīties —

Pils uz salas radusies!

Lūk, kur brīnums: egle glīta,

Zem tās egles vāverīte —

Dziesmas dzied un riekstus grauž,

Čakli čaulu pušu lauž;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols viz;

Tas nu gan ir brīnums īsts.»

Mērkdams ūsas saldā vīnā,

Cars par zelta riekstiem brīnās;

Ods aiz dusmām dzelksni ceļ,

Tantei taisni acī dzeļ.

Virēja tad bāla paklūp

Ģībonī ar aci aklu.

Kalpi, māsa, veča lai

Odu ķer un kliedz, ka vai.

«Ak tu, nolādētais knisli,