Kņazs tai teic: «Sirds atkal mana

Ilgojas pēc tēva nama! …»

Gulbe nejautā neko,

Aprumulē skumušo:

Tūdaļ kņazs par mušu vērtās

Un līdz kuģim itin ērti

Debess zilgmē aizlaidās,

Klāja spraugā paslēpās.

Vēji buras piepūš jautri,

Kuģis viļņos skrien kā šautra —

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur meži tāles skar,

Turp, kur valda Saltancars.

Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem

Redzami jau dzimtie krasti;

Kuģinieki ostā stāj,

Gaidītāji sveikas māj.

Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis;

Ari Gvidons turpu steidz,

Kur šiem valdnieks jāapsveic.

Skatās: ķeizarpilī košā,

Ietērpts zelta drānās spožās,

Saltans cara tronī skumst,

Vaigs tam drūmās domās tumst.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa

Cieši caram apkārt sēd,

Ļaunām acīm visus ēd.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?»

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav jauna,