Arī brīnums viens no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū sala skaista,

Pilsēta tur mirdz un laistās,

Dīvi dārzi apkārt zilst,

Pašā vidū grezna pils;

Pie tās pils aug egle glīta,

Zem tās egles vāverīte

Spulgā glāžu namā mīt,

Likta riekstus izlobīt;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols viz, —

Dziesma skan, un darbiņš ris;

Apkārt namam sardze staigā,

Kalpi skrien ar sviedriem vaiga,

Vāverīti aptekot,

Karaspēks tai godu dod;

Riekstus rakstu pratējs skaita,

Tad uz kaltuvi tiem gaita;

Kņazam iznāk katrudien

Maiss ar zelta dukātiem;

Ļaudis mantā grimsi kā jūrā,

Pērles visām meitām pūrā,

Koka būdu vairs nemaz —

Visiem mūra istabas.

Kņazs Gvidons tai salā valda;

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt.»

Brīnās cars par salu dīvo,

Saka: «Ja vien lemts būs dzīvot,

Ceru kādreiz aizkuģot,

Gvidonkņazu apciemot.»

Dzird šo runu virējiņa,

Audēja un Vecatiņa;

Viņas nevēl neparko

Caram ceļojumu to.

Audēja tad pasmīn slēpu

Un ar smalku galma klepu

Caram teic: «Ta brīnums gaužs!