Baltā gulbe runāt sāk.

Kņazs nu atkal gulbei klāsta:

«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —

Brīnums viens; to gribas gan

Savā valstī redzēt man.»

«Kāds tas brīnums?» — «Milzu vilni

Jūra selgā ceļ kā cilni;

Tas ar joni bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virinās košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens,

Krusttēvs Melnjūrs līdzi brien.»

Gulbe atbild, spārnus vēdot;

«Ak tad tāda tev tā bēda!

Tādēļ jāskumst nav nemaz —

Man ir zināms brīnums tas,

Jo šie jūras bruņinieki

Ir man brāļi tuvinieki.

Lai tev ceļš uz mājām īss!

Gaidi brāļus ciemos drīz!»

Kņazs bez rūpēm iet uz pili,

Tornī kāpj, kur gaisi zili,

Jūras tālē lūkojas;

Pēkšņi trūkstas: kas tad tas!

Selgā varens vilnis ceļas,

Putodams uz krastu veļas;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi pulkā nāk; pats pirmais

Vingri soļo krusttēvs sirmais —

Taisni vārtos vīrus ved;