Zvērēns akmentiņus grauž,

Zeltu loba, pērles rauš;

Citi noskatās un skauž.

Var jau ticēt runai tavai,

Tomēr liels tur brīnums nava.

Lūk, kur brīnums: milzu vilni

Jūra pēkšņi ceļ kā cilni;

Tas ar joni bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens,

Krusttēvs Melnjūrs līdzi brien.»

Viesi gudri klusēt māk,

Negrib ar šo strīdu sākt.

Mērkdams ūsas saldā vīnā,

Cars par bruņiniekiem brīnās,

Bet Gvidons jau dzelksni ceļ,

Tantei taisni acī dzeļ.

Audēja kļūst bāla vaigā:

«Vai!» — un ģībst, bet citi klaigā:

«Ķeriet, ķeriet! . . . Beigta acs! …

Žmiedz to maitu! … Pag, es pats

Tagad grābšu blēdi nagos! …»

Tver — bet kņazs gar slēģi smago

Sveiks pa spraugu ārā slīd

Un uz salu steidz tūlīt.

Atkal kņazs gar jūru staigā,

Raugās tālē zili zaigā;

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, mans drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens spožais?

Kāda rūpe sirdī nāk?»