Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?»

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav ļauna,

Arī brīnums dažs no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū sala skaista,

Pilsēta tur mirdz un laistās;

Pēkšņi jūra iesāk milzt,

Vētra kauc un dzelme zilst,

Selgā varens vilnis ceļas,

Putodams uz krastu veļas,

Arvien bargāk bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi — spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens;

Krusttēvs Melnjūrs pirmais brien,

Varoņus pa pārim stāda,

Sardzes vietu katram rāda;

Dien no dienas sen jau tā

Salu droši apsargā;

Kņazs Gvidons tai salā valda;

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt.»

Brīnās cars par salu dīvo,

Saka: «Ja vien lemts būs dzīvot,

Ceru kādreiz aizkuģot,

Gvidonkņazu apciemot.»

Audēja un virējiņa