Klusu cieš, bet Vecatiņa

Smīnot saka: «Kas nu ies

Daudz par tādiem brīnīties?

Liela lieta — nāk no jūras

Varoņi un sarga mūrus!

Vai nu neprāts tas, vai prāts,

Brīnums gan tur nav nekāds.

Ir gan dzirdēts brīnums patiess,

Tāds, ka klausies vien un skaties:

Princese aiz jūras mīt,

Daiļa, ka ne atskatīt, —

Dienā pārspēj saules gaismu,

Naktī kliedē tumsu baismu;

Matos viņai mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd.

Princesei sirds žēla žēla,

Gaita iznesīga, cēla,

Un, kad reize runāt nāk,

Liekas — strautiņš čalot sāk.

Lielāks brīnums nav ne acī

Redzēts; to var droši sacīt.»

Viesi negrib strīdu sākt,

Visi gudri klusēt māk.

Mērkdams ūsas saldā vīnā,

Cars par tādu daili brīnās.

Bet Gvidons jau dusmās kvēl,

Tomēr sametas tam žēl

Bojāt vecaimātei aci,

Tāpēc dzeloni viņš paceļ

Tai pret degunu; zib guns —

Večai snīpī uzmilzt puns.

Atkal pilī liela brēka:

«Glābiet!… Palīgā! …» Trīc ēka.

«Re ku! . . . Grasās pierē kost! .. .

Ķeriet! … Kampiet! … Sitiet nost! .. v

Pag, pag, tūdaļ būs man rokā …

Es tev gan! …» Bet, lūk, jau logā

Kamene sev spraugu rod,

Steidz pār jūru aizlidot.