Vientuļš kņazs gar jūru staigā,

Raugās tālē zili zaigā;

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, kņaz drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens spožais?

Kāda rūpe sirdī nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Gvidons gulbei sirdi klāsta,

Savas klusās ilgas stāsta:

«Citi puiši sievas prec,

Es te vientuļš kļūstu vecs.» —

«Vai tad līgaviņa glīta

Ir kaut kur jau noskatīta?» —

«Princese aiz jūras mīt,

Daiļa, ka ne atskatīt:

Dienā pārspēj saules gaismu,

Naktī kliedē tumsu baismu;

Matos viņai mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd.

Princesei sirds žēla žēla,

Gaita iznesīga, cēla,

Un, kad reize runāt nāk,

Liekas — strautiņš čalot sāk.

Tikai nez vai tas ir tiesa?»

Gaidot atbildi, kņazs piesarkst.

Baltā gulbe brīdi klusē:

«Tādai meičai mūsu pusē

Tiešām lemts ir bijis dzimt.

Tikai sieva nav vis cimds,

To no rokas nenorausi,

Neaizmetīsi gar ausi;

Tāpēc padoms man ir tāds:

Apdomā, kad vēss tev prāts,

Lai nav rūgti jānožēlo,

Kad jau labot būs par vēlu.»

Kņazs nu iesāk dievoties,

Ka ir laiks šim sievoties,

Ka it visu vēsuprāt

Paguvis jau apdomāt;

Ka ar visu sirdi kaislo