Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis —

Skatās — Saltans tronī sēd,

Apkārt trejas sievas dēd:

Audēja un virējiņa

Sirmā veča Vecatiņa —

Skatās vien, kur cara pūrs,

Trejas četrām acīm lūr.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?»

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav ļauna,

Arī brīnums dažs no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū sala skaista,

Pilsēta tur mirdz un laistās,

Dīvi dārzi apkārt zilst,

Pašā vidū grezna pils;

Pie tās pils aug egle glīta,

Zem tās egles — vāverīte

Spulgā glāžu namā sēž,

Riekstus kož un kaudzē mēž;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols blāv.

Droša sardze apkārt stāv.

Vēl viens brīnums tur nav peļams:

Katru dienu vilnis ceļas

Jūras vidū, bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,