Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi — spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši

Visi izskatā kā viens;

Krusttēvs Melnjūrs pirmais brien.

Sardzes drošākas uz sienām

Nava cietoksnī nevienā.

Pilī kņazam sieva mīt.

Daiļa, ka ne atskatīt:

Dienā pārspēj saules gaismu,

Naktī kliedē tumsu baismu;

Matos zeltains mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd.

Kņazs Gvidons tai pilī valda.

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt,

Atgādināt liek pie viena,

Ka šā salu jau sendienas

Solījies tu apciemot.

Vai vēl ilgi jāgaidot?»

Te nu cars vairs nenociešas:

Dusmas viņam sirdī riešas,

Stingru pavēli viņš dod

Tūdaļ floti sakārtot.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa

Tomēr negrib caram Jaut

Uz to brīnumsalu braukt.

Taču cars nav atrunājams,

Bargi piesper viņš ar kāju:

«Kas es esmu? Bērns vai cars?

Ceļošu jau šovakar!»

Izgāja un — roku tvirtu

Zāles durvis cieti cirta.

Kņazs Gvidons pie loga sēž

Un uz jūru skatus vērš:

Rāma plešas tā un zaiga,

Krasta oļus noglauž maiga;

Pēkšņi zilā tālumā