Matos zeltains mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd;

Gaita iznesīga, cēla,

Vaigos sārtums kautri kvēlo;

Vīramāte līdzi nāk.

Skatās cars. Tā līdzinās . . .

Saltanam nu sirds vai aizlūst,

Iesaucas viņš balsi kaislu:

«Ko es redzu? Vai var būt?»

Asaras viņš acis jūt. . .

Jau pēc mirkļa skauj viņš kvēli

Carieni un savu dēlu,

Tāpat vedeklu — un drīz

Prieka dzīres straumēm līst.

Pa to starpu virējiņa,

Audēja un Vecatiņa

Izbīlī pa kaktiem mūk,

Ka ne rokā sadabūt.

Beidzot atzinās ar kaunu,

Ko tās darījušas Jaunu,

Raudot lūdza: «Piedodiet!»

Priekos cars tām Jāva iet.

Augu dienu dzīres ilga,

Saltans nolūza kā smilga.

Arī es tur biju klāt,

Edu, dzēru mījuprāt,

Vīnā ūsas mirka man,

Mutē neiekļuva gan.

.