Baltu buru rinda māj:

Okeāna klaidā klusi

Cara flote atbraukusi.

Kņazs, to redzot, pietrūkās,

Pērkonbalsī iesaucās:

«MāmuJ labā! Sieviņ mīļā!

Paskatieties: jūrā zvlļā

Balta buru rinda trauc!

Beidzot tētis ciemos brauc.»

Flote prenāk tuvu krastam,

Gvidons tālskatī to tvarsta,

Kamēr saredzēt jau var:

Stāv uz kuģa Saltancars;

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa

Neatiet ne soli nost,

Svešo malu apbrīno.

Lielgabali nograndīja,

Zvani torņos nozvanīja;

Kņazs Gvidons uz ostu steidz,

Caru sagaida un sveic;

Sveic viņš arī Vecatiņu,

Audēju un virējiņu;

Neteikdams vēl it nekā,

Vada viesus pilsētā.

Brīnumos tiem acis valgas —

Vārtos spožas bruņas zalgo:

Varoņdēlus itin drīz

Redz tie trīsdesmit un trīs;

Visi spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens,

Krusttēvs Melnjūrs līdzi tiem.

Ieiet cars pa vārtiem pili —

Pagalmā aug egle zila,

Vāverēns zem stikla drošs

Dzied un zelta riekstus kož,

Pērli izloba un maisā

Rātni liek, bet čaulas kaisās

Pāri visam pagalmam,

Spoža zelta nosētam.

Viesi tālāk steidz un — pazīst:

Nāk tur trešais brīnums — kņaze;