Teica vecākais: «Nu dusi,

Daiļā, pēkšņi izdzisusi,

Ļaunums tevi uzveicis,

Garu pieņems debesis.

Mums tu biji mīlējama,

Iecerētam sargājama;

Bet nevienam netiki —

Tagad šķirstam piederi.»

Tanī dienā care ļaunā

Gaidu satraukumā jaunā

Spogulīti satvēra

Un, kā vienmēr, jautāja:

«Teic, vai skaistāka es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulis tai atbild tā:

«Tu par visām skaistākā,

Esi pati saules diena,

Sārta, balta kā neviena.»

Pa to laiku negurdams

Līgavainis meklēdams

Jāj pa pasauli, cik jauda, —

Daiļās nav! Viņš rūgti rauda,

Ļaudis palīgos sev lūdz,

Visiem pasākums šķiet grūts;

Daži tieši acīs smejas,

Citi steigšus novērš sejas.

Beidzot lēma jauneklis,

Ka tam saulei jāteic viss.

«Mīļā saule, tu, kas staigā

Visu gadu debess vaigā,

Tveici ved aiz puteņiem,

Skati mūs no augstumiem,

Remdē manu dienu ļauno,

Teic — vai cara meitu jauno

Kaut kur neslēpj mežs vai lauks?

Es tās līgavainis.» — «Draugs,»

Viņam atbild saule pati,

«Daiļo neredz mani skati,

Dzīvo vidū nava tās,

Bet lai mēness pamanās,

Varbūt savā valstī matīs,

Kaut vai viņas pēdas skatīs.»

Naktī skumjais Jelisejs,

Kad bij redzams mēness sejs,