Jau turpat zem svētbildēm

Galva tai pret solu slīga,

Kļuva klusa, nekustīga …

Tuvāk liecās novakars,

Trokšņains mājās brāļu bars

Atgriezās no siru gaitām.

Izskrien suns, ap viņiem skraida

Gaudo, pagalmā tos sauc,

Rāda ceļu. «Labi nav,»

Brāļi runā, «bēda sāja

Sagaidāma.» Tuvāk jāja.

Ieiet. Šausmas. Suns pa tam

Tūdaļ pietek ābolam,

Riedams satver to, sāk rit.

Tikko norij — zemē krīt

Un ir beigts. Jā, auglis glīts,

Bijis indes piepildīts.

Stāv pie cara meitas beigtās

Brāļi bēdās neizteiktās,

Visiem galvas lejup līkst,

Visi svētā lūgsnā slīgst…

Tad no sola viņu slēja,

Šķirstam tērpa, apceiēja,

Kā to bedīt; pēkšņi redz:

To kā sapņa spārni sedz,

Viņas seja svaigā, klusā

Šķiet kā iegrimusi dusā.

Gaidīja trīs dienas. Bet —

Viņa sapni nepamet!

Tad, kā klājas, apsvētīja,

Kristālšķirstā ieguldīja

Cara meitu mirušu,

Aiznesa uz augstumu,

Ko par Tukšo kalnu sauca,

Un, kad pusnakts turpu trauca,

Sešus stabus ieraka,

Ķeta važām piekala

Šķirstu, cik vien cieši spēja;

Vēl visapkārt sētu slēja;

Tad, pret māsu pavērsies

Un līdz zemei noliecies,