Kristālšķirsts pie stabiem līgo

Ķeta važu iekaros;

Pēdu nav tais novados;

Tava līgaviņa liegā

Dus tur svētā nāves miegā.»

Vējš pār klajiem aizsteidzās.

Karaļdēls mirkst asarās;

Iet uz vietu skumji baiļo,

Meklē līgaviņu daiļo —

Kaut vēl reizi redzēt to!

Iet un iet; jau minēto

Ieraudzīja kalnu grēdu.

Nav ne taku, nav ne pēdu;

Apakš kalna alu vied.

Jelisejs steidz iekšā iet.

Alā mikla migla žvīgo,

Kristālšķirsts pie stabiem līgo,

Šķirstā cara meita dus,

Stingums kalis plakstienus.

Tad pret mīļās šķirsta sienu

Brāzās viņš ar atvēzienu.

Stikli šķīda. Daiļava

Kļuva dzīva. Pārsteigta

Un visapkārt lūkodamās,

Šķirsta važās šūpodamās,

Sacīja ar nopūtu:

«Gana ilgi gulēju!»

Tūdaļ viņa cēlās kājās . ..

Ai! .. . Un abi apraudājās.

Viņš uz rokām cēla to,

Nesa gaismā atgūto,

Tērzēdami mīļi, labi,

Atceļā tad devās abi.

Bet pa priekšu runas skan:

«Cara meita dzīva gan!»

Pilī toreiz dīkdienībā

Nīka savā negantībā

Pamāte, tā lūkojās

Spogulī un ieteicās:

«Vai visskaistākā es viena,

Sārta, balta kā neviena?»