Pūrā viņai iekļuvis

Bij kāds dīvains spogulis;

Spogulim bij tāda spēja,

Ka tas sarunāties spēja,

Viņam, spogulim, vien tā

Uzsmaidīja laipnībā,

Spoguli ar jokiem sveica,

Rotādamās viņam teica:

«Labais spogulīti, draugs,

Saki, patiesīgs un jauks,

Vai visskaistākā es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulītis pretī sīc:

«Tikai tu, un veltīgs strīds;

Care, tu kā gaiša diena,

Sārta, skaista kā neviena.»

Un nu care iesāk smiet,

Galvu augstāk, lepnāk sliet,

Acis mirkšķināt un smaidīt

Un ar pirkstiem knipjus raidīt,

Jautri griežas virpulī,

Lepni skatās spogulī.

Tikmēr cara meita jauka

Savā va)ā auga, plauka,

Visas rūpes kliedēja,

Izslējās un ziedēja

Gaišu seju, melnacaina,

Laipnu dabu, brīnumainu.

Precinieks tai radās reiz —

Karaļdēls, saukts Jelisejs.

Vedējs atbrauc, cars min godam,

Kas tā meitai pūrā dodams:

Pilsētas dos septiņas,

Pilis simts un deviņas.

Saderībām uzposdamās,

Tad nu care rotādamās

Spogulpriekšā nostājās

Un ar viņu runājās:

«Vai es gaiša tā kā diena?

Sārta, skaista kā neviena?»