Ko tai atbild spogulis?

«Skaista, nestrīdēšos vis,

Tomēr cara meita staltā

Pati skaistākā un baltā.»

Kā nu care atlieksies,

Kā ar roku vēzēsies,

Kā pa spogulīti tēmēs,

Kāju piesitot pie zemes! …

«Stikliņ tu, sasodītais,

To tu melo man, ka baiss.

Viņa drīkst pret mani stāties?

Niķiem tiem būs remdināties!

Lūk, kas izaudzis no tās —

Balta gan, nav jābrīnās:

Māte grūtniecībā sērās

Augas dienas sniegā vērās;

Bet nu teic — kā spējams tai

Būt par mani skaistākai?

Atzīsties: man pieder slava,

Skaistākas par mani nava

Kaut vai visā pasaulē.

Tiesa?» Spogulis teic — «Nē:

Cara meita pati staltā,

Pati skaistākā un baltā.»

Ko lai dara? Skaudībā

Care kaist un niknumā:

Sviež zem sola spogulīti,

Pasauc savu Melnūksnīti •—

Meiteni, kas kalpo tai, —

Pavēl viņai vienīgai

Cara meitu ievest tieši

Dziļi mežā, saistīt cieši,

Tur zem priedes atstāt to —

Vilku rīklēm nolemto.

Vai pats velns spēj dusmu spelti

Sievā uzveikt? Strīdi velti.

Melnūksne jau mežā iet,

Kas ik brīdi baigāks šķiet.

Cara meita, manīdama

Ļauno soli, drebēdama

Sāka lūgties: «Labule,

Kam tev mana nelaime?

Nav man vainas, manu mūžu,