Izglāb! Es, kad care būšu,

Spēšu tevi pažēlot.»

Melnā, viņu ieredzot,

Nebendēja, nesasēja,

Brīvu laida; piezīmēja:

«Nebēdājies, izglābsies.»

Pati steidza atgriezties.

«Nu?» tai care ceļā stājas,

«Teic, kā princesītei klājas?» —

«Dziļi mežā, vientuļa,»

Melnūksnainā atsaka,

«Viņas rokas cieši sietas,

Zvēra nagos tiks uz vietas,

Nebūs ilgi sāpēs sirgt,

Labāk, vieglāk būs tai mirt.»

Runas cēlās pa to pusi:

Cara meita pazudusi!

Ēnās klājās cara sejs.

Līgavainis Jelisejs

Dievu pieminēja bēdās,

Ceļā posās, zirgā sēdās,

Lēmis — lai vai kas, — tam spēt

Sirdij mīļo uzmeklēt.

Pa to laiku meita daiļā

Klīda meža krēslā baiļā;

Kad bij ausmā tērpies sils,

Palūkojās: priekšā pils.

Riedams suns tai pretī stājās,

Drīz vien rimis, labinājās;

Viņa vārtos iegāja,

Sētā klusums valdīja.

Suns tai laipnīgs līdzi dodas,

Cara meitai drosme rodas —

Viņa iet uz balkonu,

Satver durvju gredzenu;

Durvis lēni vaļā vērās,

Cara meita apkārt vērās:

Gaiša telpa, sēdekļi

Košām segām pārklāti,

Ozolgalds zem svēto tēliem,