Tikai lauza plācentiņu,

Iebaudīja lauzumiņu,

Lūdza laist to atdusēt —

Ceļa smagmi pārvarēt.

Gaišā istabā nu viņu

Brāļi veda, daiļaviņu,

Atstāja tur vientuļu,

Lai tā miegā atspirgtu.

Diena seko dienai straujai,

Apkārt cara meitai naujai

Koki šalc; ir tīkami

Te, kur milži septiņi.

Tikko debess ausmas varā,

Brāļi sadraudzīgā barā

Prom no sētas jāj tūlīt

Meža pīles pašaudīt,

Labo roku izvingrināt,

Saraceni paplucināt

Jebšu platplecainajam

Nocirst galvu tatāram,

Vai no meža triekt kā ēnu

Pjatigorskas čerkesēnu.

Bet pa pili katrudien

Saiminiece viņa vien —

Poš un kārto rokām raitām,

Nepretojas brāļu gaitām;

Arī viņai viss tiek ļauts.

Aiziet dienu labi daudz.

Brāļi jauko daiļaviņu

Iemīlēja. Sastapt viņu

Istabā, kad rīts bij liegs,

Nāca reiz viss septītnieks.

Teica vecākais: «Jel dzirdi,

Tu mums visiem laimo sirdi,

Esam septiņi, bet tu

Vienīgā, ko mīlam nu,

Ko ikviens par savu gūtu,

Bet nav spējams; lietu grūtu

Izšķir tūdaļ, droši lem:

Vienu sev par vīru ņem,

Pārējiem 1 — kā māsa pati.

Saki — kāpēc galvu krati?

Varbūt visus noraidi?

Neesam tevis cienīgi?» —