«Ak jūs brašie, piemīlīgie

Mani brāļi godprātīgie,»

Cara meita viņiem teica:

«Ja jums meloju, lai steidz

Sodīt dievs ar uguns dvesmu;

Bet es līgava jau esmu.

Man jūs visi vienādi,

Varonīgi, prātīgi,

Jūs ar skaidru sirdi mīlu,

Taču citam mūža ķīlu

Devu es. Mans ieguvējs

Jaunais princis Jelisejs.»

Brāļi bridi nogaidīja,

Vēl aiz ausīm pakasīja.

«Bilst nav grēks. Tu neskaisties,»

Vecākais teic klanoties,

«Ja jau tā, tad nemēļošu

Vairs par to.» — «Es nedusmošu,»

Viņa klusi piebilda,

«Ne es pati vainīga.»

Precinieki palocījās,

Tūdaļ aiziet pamanījās;

Atkal tālāk saskaņā

Dzīvoja tie draudzībā.

Ļaunā care, apskaudēja,

Cara meitu atminēja;

Spogulītī niknumā

Sen vairs nelūkojās tā,

Garām ejot, dusmās šņāca;

Tomēr beidzot brīdis nāca,

Kad tam pretī nosēdās,

Tūdaļ dusmas aizmirsās.

Atkal rotāties tā steidza,

Uzsmaidīja tad un teica:

«Spogulīti, pasaki

Patiesīgi, pareizi:

Vai visskaistākā es viena

Pasaulē kā gaiša diena?»

Špoguiis teic — nav tam spīts:

«Esi skaista, veltīgs strīds;

Bet, bez gražošanās liekas,

Tur, kur mežs ar mežu tiekas,