Reiz dzīvoja pops Pietapiere,

Apaļš kā taukos niere.

Pagājās pops pa tirdziņu,

Lūkodams lētāku teķi vai zirdziņu.

Pretī Muļķa Antulis nāk,

Iedams, kurp kājas aiziet māk.

Pakliedz šis popam: «Sveiks, bārda!

Ko tad tu, tēv, tik agri esi slējies?

Ko meklēt skrēji?»

Pops atbild bez lieka vārda:

«Kalps man vajadzīgs — dūšīgs, ne mirējs —

Namdaris, staļļa vīrs, azaida virējs.

Kur tādu puisi lai sadabū,

Puslīdz lētu un palabu?»

Antulis saka (nav bēda,

Ja babuļos balandas ēdam):

«Tev izkalpot, cienīgtēv, esmu ar mieru

Par trim knipjiem gadā tev pa pieri;

Bet maltītei liec man plānputru priekšā,

Tā der manām iekšām.»

Pops domīgi bārdu raustīja

Un pietaino pieri taustīja:

Ej tu zini, cik stipri

Tādi kalpa knipji!

Taču, cerot uz «gan jau» un «varbūt»,

Sacīja: «Labi. Būs abiem mums lētāk.

Nāc padzīvo laiciņu manā sētā,

Rādi savu čaklumu un raženu darbu.»

Sāk dzīvot Antulis popa namā,

Ne sūdzas, ne kurn, ne likteni lamā;

Kviešus kuļ,

Uz salmiem guļ,

Par pieciem plānputru smalsta,

Par deviņiem labības birkavus valsta.