Rītos līdz gaismai jau viss viņam apdarīts:

Zirgi sen ilksīs, lauks aparts, un labdarim

Popam, kas gulšņā vēl atmiedzi saldā,

Brokastis garšīgas uzliek viņš galdā —-

Pat noloba oliņai čaumalu! —

Un aizsteidzas aši uz pļavmalu.

Cienmāte Antuļi liela un slavē,

Mācītājmeitai viņš garlaiku kavē;

Mazulis Antuļi saukā par tētiņu,

Jo bērnu viņš pašūpo, steigdams uz klētiņu

Vai nākdams ar pakaišu nastu;

Pat suns viņam vēlīgi luncina asti.

Vien pops nevar Antuļi ieredzēt,

Kaut nava tik strādīgs vēl pieredzēts;

Ne vārdiņa laipna pops nesaka tam,

Lai darītu puisis ko darīdams.

Par atmaksu bieži pops domāt sāk.

Laiks steidzas. Gads nolīgtais galā nāk.

Ne kumoss, ne malks popam nelien vairs mutē,

Nav miega, sāk piere jau nelabi kutēt.

Beidzot pops pastāsta sievai par līgumu.

Ko te nu darīt? Kā apiet ar līkumu?

Sievām prāts acīgs,

Uz visādām viltībām nadzīgs!

Cienmāte pieceļas spilvenos sēdus

Un saka: «Es zinu, kā atvairīt bēdu:

Liec darāmu Antulim darbu tik grūtu,

Ka spējams tas nav, bet lai padarīts būtu.

Tā savu pieri tu glābsi no grāviena,

Tiksi no Antuļa vaļā uz rāviena.»

Popam ap dūšu kļūst možāk,

Sāk viņš jau uzlūkot Antuļi drošāk,