Viņš cerēto balvu jau saņemt taisās,

Bet ierauga sāncensi Antulim klēpī!

Tas brālīti glauda un teic: «Manu Jēpīt,

Tu noskrējies, nabadziņš, esi un paguris!

Tec nu, brāl, krūmos un brītiņu pagūli!»

Velnēns vai mēms:

Tomēr pirmais te galā tas ķēms!

Kaunā iemiedzis asti un pūzdams, cik jaudas,

Elš: «Aiziešu tūdaļ pēc nodevu naudas.»

Ellē vectēvam sauc: «Lai skan nelaimes zvani.

Mazais Antulēns noskrēja mani!»

Vecais velns sāka pakausi kasīt un domāt,

Bet Antulis, svilpodams nebēdņa omā,

Virvi jo garāku garumā rieš

Un jūru bez mitas grīstē griež,

Ka velniem nekur vairs glābties.

Steidz mazdēls atkal no dzijuma rāpties:

«Rimsties, Antuļi! Nodevas dabūsi.

Vecais jau grābā pa pekles skabūzi.»

Tā velnēns sāk čalot jautri.

«Vēl tikai metīsim abi šo šautru:

Kurš tālāk aizsviest jaudās,

Tas lai ņem nodevas naudā un graudā.

Nu? Baidies izmežģīt delnu?

Ko gaidi?» — «Es gaidu to mākoni melno.

Uzmetīšu tavu šautru tur augšā

Un sākšu jūs, sātanus, taukšēt.»

Iztrūkās velnēns un skrēja pie vecā

Stāstīt, kāds atvēziens Antuļa plecam.

Bet Antulis atkal sāk virvi vicināt,

Draud pašus pekles pamatus tricināt.

Steidz velnēns: «Nu ko tu te plēsies?