Drīz iznirst jau velnēns 110 dzelmes ar blīkšķi

Un iesāk tik ņaudīgā balsī, ka žēl:

«Sveiks, Antuļi!» saka. «Sveiks, zemnieka dēls!

Teic — kas tās par nodevām, ko tu te meklē?

Nav dzirdēts par tām mūsu peklē.

Mūžu nav gadījies brīnums tāds,

Ka no velniem nodevas vāci

Rādās, ka aplam tu nācis mūs aprāt,

Tomēr mēs maksāsim nodevas labprāt,

Tikai ar norunu vienu —

Ja lēnāk par tevi es skrienu.

Laidīsim abi apkārt ap jūru:

Kurš pārskries pirmais, ņems nodevu pūru;

Maiss pa to laiku būs piebērts.»

Antulim smīnā plaksts viltīgi pievērts:

«Niekkalbi, neliec jau pasaulei smieties!

Ar pašu Antuļi šis iešot skrieties!

Pagaidi, pasaukšu mazo brāli,

Ir tas tevi noskries kā cāli.»

Antulis paiet pa mežu, pa āri,

Saķer sev maisā zaķēnu pāri.

Atgriezies, izceļ viņš vienu aiz ausīm:

«Tagad, brāl mazais, ap jūru tu šausi!

Šis nabaga velns te grib skrieties ar mani.

Parādi viņam, kā skrien mūsu gaigalu gani!

Viens, divi, trīs! Laid nu vaļā ļekasl»

Un zaķis jau nozūd uz meža tekas.

Velnēns skrien apkārt ap jūru,

Rausdams no pieres pilienus sūrus.

Ceļš viņam nav visai īss,

Tomēr skrējējs atgriežas drīz —

Aizelsies, izkāris mēli, purns gaisā.