Gaiļa brēciens aprimstas.

Klusums. Valdnieks aizsnaužas.

Lūk, jau garām desmit ausmas,

Bet no kara nav ne jausmas.

Vai vēl cīnās? Kur un kas?

Caram zināms nav nekas.

Tikai gailis atkal sauc —

Otru pulku cīņā trauc.

Sūta Dadons dēlu jauno

Sakaut iebrucēju ļauno.

Atkal gailis apklust jau.

Atkal ziņu nav un nav.

Desmit rieti nomij ausmas, —-

Tautu gumda baiļu šausmas;

Atkal gailis smailē brēc,

Trešais pulks tiek sapulcēts,

Un pats cars pret saules ausmu

Aizved to. Kas būs? Nav jausmu.

Dienām, naktīm vīri iet,

Pārāk grūts šis gājiens šķiet.

Nav ne cīņas, nav ne dusas,

Neredz kapu vietas klusas

Valdnieks Dadons it nekur.

«Vai vēl ilgi jāiztur?»

Tā viņš prāto desmit dienas.

Beidzot — kalni priekšā slienas,

Un, kad klinšu grēdās stāj,

Zīda telts tam pretī māj.

Zaigo klusēšanā dīvā

Lepnā telts. Neviena dzīvā,

Apkārt tikai līķu bars.

Tūdaļ teltī ieiet cars …

Kādi baigi murgu tēli!

Viņa priekšā abi dēli,

Nometuši vairogus,

Dziļā nāves miegā dus.

Tie viens otru nokāvuši.

Zirgi, pļavā patikuši,

Treknus zāļu stiebrus šķin,

Asiņainu sūnu min …

Sāka cars tur vaidēt žēli:

«Manas bēdas! Mani dēli!