Abiem vanagiem ir gals!

Posts! Sauks mani nāves balss.»

Raudāja, kas raudāt jauda,

Kalni, lejas līdzi gauda,

Zemes dziļums, pušu šķelts,

Nodrebēja. Zīda telts

Pēkšņi vērās … Gaismas stari

Pašu Samahanas cari

Spožās rotās atklāja;

Viņa caram pamāja.

Un kā ūpis, sauli matot,

Rima cars, tai acīs skatot.

Lika aizmirst viņas balss,

Kāds ir abu dēlu gals.

Tad tā Dadonam kā sveicot,

Zemu paklanījās beidzot,

Viņam roku pasniedza.

Savā teltī ieveda,

Tur pie galda sēdināja,

Dzirdināja, ēdināja;

Kad vairs nejaudāja spēt —

Noguldīja atdusēt.

Sešu dienu virknē garā

Vēl joprojām cares varā,

Saldas burvestības māts,

Dadons dzīroja bez sāts.

Beidzot laiks bij doties mājās;

Slēja kara draudzi kājās,

To un jauno skaistuli

Veda cars uz dzimteni.

Tam pa priekšu runas skaļas

Steidza — auga tenkas, paļas.

Tuvojoties pilsvārtiem,

Tauta pulcējās ap tiem,

Pūlis drūzmējās par vari

Redzēt Dadonu un cari, —

Dadons sāka sveikas māt.. .

Pēkšņi skatās: tuvumā

Pūlī sirms kā gulbis — glītā,

Koši baltā cepurītē —

Gudrais zīlnieks, vecais draugs.

«Vesels, tēv!» šim Dadons sauks.