Dzīvoja vecais ar veceni savu

Pašā zilzaļganās jūras malā;

Dzīvoja apsūbu velēnu būdā

Trīsdesmit trejas gadskārtas līdzi.

Vecais ar vadu zvejoja zivis,

Veča palaikam kodaļu vērpa.

Iemeta vecais reiz jūriņā vadu —

Dūņas vien izvilka krastā;

Iemeta vadu viņš otru reizi —

Izvilka pilnu ar jūras zālēm;

Meta viņš vadu tresi lāgi

Un izvilka zivteli mazu —

Taču ne šādu vai tādu, bet zelta!

Sāk zelta zivtiņa zvejnieku lūgties,

Uzrunā skaidrā cilvēka balsī:

«Laid mani, veco vīr, atpakaļ jūrā,

Došu par to tev atmaksu labu;

Izvēlies, ko vien tu gribi.»

Sabijās vecais un brīnījās ļoti:

Zvejo viņš trīsdesmit trejus gadus,

Bet dzirdējis nebij, ka zivs spētu runāt!

Zeltaino zivtiņu laida viņš vaļā,

Sacīdams laipnus atbildes vārdus:

«Dzīvo vien vesela, zelta zivtiņ!

Atmaksas nevajag man it nekādas.

Peldi priecīga prom savā vajā,

Lai tevi šūpo jūriņa zaļā!»

Pārnācis mājās no zvejas,

Brīnumus stāstīja vecenei vecais:

«Šodien es izvilku zivteli mazu —

Nevis kaut kādu, bet zelta!

Zivtiņa runāja cilvēku mēlē,

Lūdzās, lai atpakaj jūrā laižot,

Solīja atmaksu dārgu man maksāt: