Varot es vēlēties, kas vien nāk prātā;

Nebij man dūšas atmaksu prasīt,

Tāpat vien palaidu zeltspuri jūrā.»

Veča, to dzirdot, izbāra veco:

«Esi gan tu man mujķis un stulbenis!

Nejēdzi atmaksu dabūt no zivtiņas!

Prasījis kauču vai jaunu sili —

Mūsējā, āre, jau galīgi pušu.»

Aizgāja vecais atkal pie jūras,

Skatās: jūra veļ raitāku vilni.

Sauktin sauc viņš zivtiņu malā;

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Vecene mana neganti baras,

Neliek ne mirkli man, vecim, vairs miera:

Vajagot, āre, šai jaunu sili —

Mūsējā tiešām jau galīgi pušu.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!

Būs gluži jauna jums sile.»

Pārnācis mājās no jūras,

Ierauga vecenei jaunu sili.

Bet veča vēl negantāk rājas:

«Gatavais muļķis un stulbenis!

Izlūdzies tiešām viņš sili!

Vai tad no siles liels labums?

Skrien taču, nejēga, aši pie zivteles,

Klanies un lūdz vismaz istabu jaunu.»

Aizgāja vecais atkal pie jūras:

Jūra tumst pelēkā miglā.

Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»