Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Vecene mana vēl negantāk rājas,

Neliek ne mirkli man, vecim, miera:

Istabu prasa ķildīgā sieva.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!

Lai jau tā būtu: istabu dabūsiet.»

Pārnāca vecais pie velēnu būdas —

Nav vairs no būdas ne pēdu:

Istaba baļķu ar gaišiem logiem,

Ķieģeļu dūmenis balsināts korē,

Vārti no ozola dēļiem.

Sēž viņa veča pie vaļēja loga

Un baras, ka skan visa sēta:

«Kur gan vēl redzēts tāds muļķis un stulbausis!

Izlūdzies tiešām viņš, nejēga, istabu!

Skrien taču ātrāk pie zivteles, klanies:

Zemnieces kārtā vairs negribu palikt,

Gribu tikt muižnieces godā.»

Aizgāja vecais atkal pie jūras:

Jūra sāk nemierā bangot.

Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Vecene mana jau gluži bez prāta,

Neliek ne mirkli man, vecim, vairs miera:

Zemnieces kārtā vairs negribot palikt,

Gribot tikt muižnieces godā.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās.»

Pārnācis mājās no jūras,