«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Atkal sāk dumpoties vecene mana:

Muižnieces kārtā vairs negribot palikt,

Gribot tikt augstajā carienes godā.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!

Notiks, kā vēlies! Būs vecene care!»

Pārnāca vecais pie vecenes mājās.

Ko? Cara pils jau patiešām tur priekšā!

Pilī viņš ierauga veceni savu,

Carienes godībā sēž tā pie galda;

Aptek šo bajāri, muižnieki cienā,

Kausā lej dzirkstošus aizjūras vīnus,

Uzkodām veča ņem rakstītu rausi;

Apkārt gar sienām stāv bruņota sardze,

Draudot zib garkātu cirīši plecos.

Redzēdams visu, nobijās vecais,

Klanās vecenei zemu jo zemu,

Sacīdams: «Sveika nu, cariene bargā!

Rādās, ka vienreiz tev dalīts pa prātam.

Veča uz veco pat nepamet skatu,

Tūdaļ liek dzīt viņu projām no acīm.

Saskrēja bajāri, saklupa muižnieki,

Izgrūda ārā pa kaklu pa galvu;

Durvis vēl dusmīgi sagrāba sardze,

Gandrīz vai sacirta veci ar cirvjiem;

Ļaudis, to redzot, izsmēja viņu:

«Pēriens tev pelnīts, nevīža vecais!

Mācība, nejēgam, laba uz laikiem:

Nekāp, kūm, kamanās, kuras nav tavas!

Pagāja nedēļa, pagāja otra,