Uznāca vecenei nedzirdēts neprāts —

Galmniekus sūta, lai atvedot viru.

Sadzina veco, atveda pilī.

Negantā vecene vecajam saka:

«Ej tu pie zivteles vēlreiz un prasi:

Negribu carienes godā vairs palikt,

Gribu būt valdniece pasaules jūrās,

Dzīvot jūras visdzidrajās dzīlēs,

Lai zelta zivtiņa pati man kalpo,

Vienmēr lai ir man pie rokas.»

Neiedrīkstējās vecītis atteikt,

Pietrūka dūšas pat vārdu bilst pretī.

Aizgāja vecītis atkal pie jūras,

Skatās: jūrā milzt melna vētra,

Baismīgi viļņi bango pret krastu,

Kaukdami viesuļi brāžas pa gaisiem.

Sauktin sauc vecais zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Ko ar to veceni trako man darīt?

Carienes godā jau negrib vairs palikt,

Gribot būt valdniece pasaules jūrās,

Dzīvot jūras visdzidrajās dzīlēs

Un lai tu pati šai kalpotu visur,

Vienmēr lai būtu pie rokas.»

Neteica zivtiņa itin ne vārda,

Tikai ar šļakstienu pasita asti

Un ienira tumšajā dzelmē.

Ilgi gaidīja vecais pie jūras,

Atbildes nebij. Tad gāja vien mājās .. .

Un redz: atkal stāv viņa velēnu būda,

Uz apsūbu sliekšņa sēž vecene klusi,

Un priekšā tai sasista sile.