— Tā ir viņa, mana lielā mīlestība! — beidzot Pienenītei atausa patiesība, un viņa bija laimīga.
Vai var vēl muļķīgāk izpostīt savu laimi, kā to izdarīja Pienenīte? Cilvēki, esiet jūs gudrāki un mācieties no Pienenītes nelaimes, ka mīlestība ir kā cīruļa dziesma, skaista bez vārdiem, un, kad to dzirdat, aizlieciet plaukstu pār acīm un klausieties, kamēr laimes asaras norit pār vaigu.
Bet nedariet tā kā Pienenīte, kas kādu rītu nenocietās, bet uzsauca Cīrulim:
— Ei! Paklau! Nolaidies lejā, es gribu ar tevi parunāties.
Kad Cīrulis slaidā lokā nolidoja zālē, Pienenīte tā samulsa, ka nemācēja iesākt sarunu.
— Ko tu vēlējies man sacīt? — jautāja Cīrulis.
— Es... es gribēju uzzināt tavas dziesmas vārdus... — atzinās Pienenīte.
— Labprāt, — Cīrulis piekrita un sāka dziedāt:
Cik vien es dziesmu zinu,
Tās visas dziedu tev...
— Man! — iesaucās Pienenīte. — Man! Man jau likās, ka tu dziedi tikai man, bet nu tu pats to pateici. Tad jau rīkosim drīzāk kāzas.
— Mēs — kāzas? — brīnījās Cīrulis. — Bet...
— Ak, es jau zinu, tu neesi bagāts, bet es taču bagātību nemeklēju. Man pietiks tavas mīlestības, — Pienenīte viņu pārtrauca.
— Manas mīlestības? — Cīrulis apjuka. — Bet es...
— Beidz tiepties, jaukais šķelmi! — Pienenīte padraudēja Cīrulim ar pirkstu. — Še, nodzeries kazas pieniņu, tad runāsim tālāk.
Cīrulim aiz pārsteiguma mute bija kļuvusi sausa, un viņš iedzēra malciņu, bet tūlīt to izspļāva.
— Rūgts kā vērmeles! — viņš teica, slaucīdams knābi.
Pienenīte pagaršoja — tiešām rūgts. Nu tikai viņa atcerējās, ka jau trīs dienas aizmirsusi izslaukt kaziņu, klausīdamās Cīruļa dziesmā.