Viegli iedomāties, ko atbildēja Pienenīte tādam bildinātājam. Viņa iespieda rokas sānos un smējās:

— Dzīvo vesels savā būdiņā un aizliec priekšā divas atslēgas, lai neviens tevi nenozog. Man tava vecā grausta nevajag. Sakrāšu naudiņu, uzcelšu mājiņu. Uzcelšu mājiņu, ņemšu jaunu vīriņu.

Bet kas gan jaunībā var sakrāt naudu? Tā arī Pienenīte — katru dienu jauns dzeltens zīda laka­tiņš, te jaunas kurpītes, te zaļa kleitiņa, un rau — izkūp visa naudiņa kā nebijusi.

Ieskatījās skaistulīti turīgais Sirsenis un brauca pre­cībās. Izlielījās ar savu dievgosniņu ganāmpulku, bet Pienenīte labāk iztika ar balto kaziņu nekā izgāja pie tāda dusmīga vīra.

— Sakrāšu naudiņu, uzcelšu mājiņu. Uzcelšu mā­jiņu, ņemšu mīļu vīriņu, — viņa dudināja.

Un tā Pienenīte pamazām kļuva prātīgāka, slauca savu kaziņu, pārdeva pieniņu un sāka krāt naudiņu. Viņa vairs nepirka jaunus lakatiņus, nemazgāja vecos, un drīz vien tie nodzirkstīja dzelteni, bet salēkšķēja zaļganpelēki.

Naudiņa krājās, bet mīlestība? Kur viņa bija pali­kusi, vai nemanot pagājusi garām? Tā nevar būt, ne­var, jo nevienu dzīvu būtni tā vēl nebija aizmirsusi.

Bet kāpēc tā nesūta izredzēto, likteņa nolemto pie viņas, Pienenītes? Varbūt viņš ir kaut kur tepat tu­vumā, tikai neiedrošinās bildināt?

Pienenīte kļuva arvien domīgāka un sapņaināka. No rītiem, izvedusi kaziņu rasainā zālē, viņa aizlika roku virs acīm un ilgi vērās debess zilgmē, it kā gaidī­dama atbildi savām pārdomām. Nekas jau tur ne­bija redzams, tikai Cīrulis plivinājās un vīteroja nebei­dzamu dziesmu bez vārdiem. Bet Pienenītei patika šī dziesma, tā aizkustināja viņu līdz sirds dziļumiem. Un, kad viņa pārlaida plaukstu pār acīm, tad juta, ka tā kļuvusi mitra no asarām.

Kā tas varēja notikt, ka visa pasaule sāka skanēt kā Cīruļa dziesma? Papurina kaziņa galvu, nošķind zvār­gulīši, bet Pienenīte skrien skatīties, vai tas nav Cī­rulis, kas nāk šurp pa ganību gatvi. Iesvilpjas liepas zarā strazds, Pienenīte sarausta lakatiņa stūrus un steidzas pretim viņam — Cīrulim, Cīrulītim. Pat naktīs viņa trūkstas no miega, jo sapņos pie durvīm kāds klauvē un dzied, un viņa zina, ka tas ir Cīrulis.