— Mans dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī? — neizpratnē jautāja tēvs.
— Es gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brālim, nevis man? Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas? — šņukstēja Rietums.
Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pārsliņu un tās sastapās ar jaunives dzirkstošo ska!ienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, tā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas, jo kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Ziemelis.
«Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi!» Sniegamāte čukstoši lūdzās, kad Pārsliņa virpuļoja viņai garām.
Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki — ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudrie!
Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, nebūtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepiegrūstu viņam pie sāniem un, ļauni ņirgdams, nepateiktu:
— Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida karstajos acu glāstos...
Bija to dzirdēt Ziemelim! Niknumā zvērodams, viņš trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam:
— Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu!
Mūzika ir tramīga kā putns. Stabule apklusa, un Pārsliņa samulsusi raudzījās Dienvida zilajās acīs, it kā jautādama, vai tiešām viņa mīlas pieticis pavisam īsam mirklim.
Viņa attapās tikai tad, kad Ziemelis uztrūkās kājās un ierēcās:
— Neaizmirsti, ka tu esi mana sieva, un tu, brāli Dienvid, neaizmirsti, ka tā nav tava sieva! Un tagad, Pārsliņ, tu dejosi pēc manas stabules!