Ziemelis ielika pirkstus mutē un iesvilpās tik grie­zīgi, ka visiem drebuļi izskrēja caur kauliem.

— Dejo! Dejo! — viņš pavēlēja Pārsliņai, kas stā­vēja sastingusi pret Dienvida pastieptajām rokām.

Viņa mēģināja pagriezties, bet kājas bija pārvēr­tušās par ledus tilkām un neklausīja.

— Dejo! Dejo man! — auroja Ziemelis, tā ka no­līgojās visi Sniega mājas spraišļi, bet viņa auri ne­spēja iejūsmināt Pārsliņu.

— A-ā-ā! 0-ū-ū! — Ziemelis gaudoja un, izrāvis aiz jostas aizbāzto pātagu, sāka to vicināt pa gaisu.

— Un tagad, brāli Dienvid, es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uz­pūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokaltušajos zaros un raudāt siltas asaras, — Ziemelis drau­dēja brālim.

Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļā savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Zierrteļa ledainā elpa.

Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atrieb­ties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās.

Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu.

— Kāzas beigušās! — viņš kliedza. — Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu nepaklausīgā sieva!

Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, ka glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzī­vību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem.

Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaizmirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ.

Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu kā pērkona grāvieni.