— Kāpēc viņš vēlējās dēlus, nevis meitas? — Sniegpulkstenīte iejautājās.
— Tāpēc, ka dēls ir tēvam spārni, bet meitas... meitas aizprecē svešos ļaudīs, un māja paliek tukša, sirds vientuļa un skumja.
Reiz skaistākā no visām Sabirdžana meitām — desmit gadus vecā Forsteriāna aiznesa tēvam pusdienas. Lai uzjautrinātu nogurušo tēvu, viņa dziedāja tam pašas sacerētas dziesmas un dejoja lēni vijīgas dejas. Dziedot un dejojot Forsteriānas vaigos iekvēlojās rožu sārtums, bet melnajās acīs iezaigojās zvaigžņu mirdzums. Neviena princese nebūtu varējusi ar viņu mēroties skaistumā.
Pati nelaime tādā brīdī uzsūtīja kalnos bagātnieku Hamidu, kurš staltā zirgā apjādelēja savus neskaitāmos ganāmpulkus. Ieraudzījis Forsteriānu dejojam, viņš apturēja zirgu un, aizslēpies aiz kizila krūma, nepamanīts nolūkojās daiļās meitenes graciozajās kustībās.
Beigusi dejot, Forsteriāna teica tēvam:
— Mans tēvs, es gribētu visu mūžu dziedāt un dejot, lai iepriecinātu ļaudis.
— Oi boi, mans bērns, »— tēvs nogrozīja galvu. — Tu esi nabaga meitene, un tev nebūs ne zīda tērpu, ne dārgu plīvuru, lai varētu dejot.
Hamids pagrieza zirgu atpakaļ un, nogaidījis, kad meitene ar tukšajiem pusdienu traukiem devās mājup, sagrāba to un aizveda uz savu pili.
Viņš ieslodzīja Forsteriānu istabā, kur jau simt tādas pašas skaistas meitenes darināja paklājus. Tagad Forsteriānai no ausmas līdz rietam bija jākvern putekļainā, puskrēslainā istabā un jāstrādā apnīkstošs, nogurdinošs darbs. Meitenes nevienu brīdi neredzēja sauli, nedzirdēja putnu dziesmas, jo biezie mūri un aizslēģotie logi viņas turēja savā cietumā.
Drūmā nospiestībā pagāja vasara, pienāca un aizritēja rudens un ziema. Bet uz pavasara pusi Forsteriānu pārņēma tādas ilgas pēc kalniem, pēc burbuļojošiem strautiem un putnu dziesmām, ka viņai gribējās mirt, ja neizkļūs brīvībā.