Nākamajā pavasarī jau martā nokusa sniegs un iestājās neparasti silts laiks. Tikai atkušņu un sala maiņās izveidojušās ledus plāksnes spītēja saules mīļajiem smaidiem. Bet sniegpulkstenītes un agrīnās forsteriānas izlauza ledus vāciņiem robus un līksmi apsveica pavasari.
Kādā aprīļa naktī es ilgi paliku nomodā, lai pabeigtu iesākto darbu. Debesu pamalē jau ieplaiksnījās rīta blāzmas sārtums, kad pieliku pēdējo punktu un, atvērusi logu, nosēdos dziļajā krēslā atpūsties un ieelpot svaigu gaisu.
Pēkšņi dzirdu iešķindamies sīku zvaniņu, tik dzidru un tīkamu, it kā būtu saskārušās divas kristāla glāzītes.
— Labrīt! — dzidrā zvaniņa balss klusi uzsauca kādam.
Un tikai pēc brītiņa cita — dobjāka balss atbildēja:
— Salam aleikum!
— Tu laikam esi svešiniece mūsu dārzā? — sīkā balstiņa apjautājās.
— Es te uzziedu pirmo reizi, — tā otra atbildēja.
— Tad iepazīsimies. Es esmu Sniegpulkstenīte! — dzidrā balstiņa kā zvanīt nozvanīja.
— Un es esmu Forsteriāna, — dobjākā paziņoja.
— No kurienes tu šeit atkļuvi?
— No ļoti tālas zemes, ko sauc par Uzbekiju.
— Tad gan no lielas tālienes, — nošķindināja Sniegpulkstenīte, it kā zinādama, kur un cik tālu atrodas Uzbekija. — Pēc mūsu dārza likumiem tev tagad man jāuztic savs dzīves stāsts.
— Mans dzīves stāsts ir ļoti skumjš, — nopūtās tulpe. — To mēs stāstām no paaudzes uz paaudzi, lai neaizmirstu, cik daudz sāpju izcieta mazā meitenīte Forsteriāna, kuras piemiņa mūžam kvēlos mūsu sarkanajos ziedos.
— Ak, stāsti jel, es jau aizturu elpu! — mazliet nepacietīgi iesaucās Sniegpulkstenīie.
— Tad klausies. Priekš tūkstošiem gadu kādā Zeravšanas kalnāja ieplakā dzīvoja aitu gans Sabirdžans. Dzīvoja lielā nabadzībā, jo aitas, ko viņš ganīja, nepiederēja viņam pašam, bet bagātajam Hamidam. Sabirdžanam piederēja tikai divas stipras rokas, paša taisīta stabule un septiņas mazas, melnmatainas meitenes, no kurām jaunākajai viņš bija devis dīvainu vārdu — Forsteriāna. Sabirdžans gan mīlēja savas meitas, bet cik daudz reižu viņas dzirdēja to nopūšamies: «Eh, būtu man bijuši dēli...»