Kailām kājām pieejiet pie loga un atraujiet vaļā. Es saku — kailām kājām, jo jūs nedrīkstat baidīties tās sagriezt uz stikliem. Un tūlīt es pateikšu, kāpēc tam tā jābūt. Drīz vien Hamids uzies, ka viņa verdze­nes izbēgušas, un sarīkos gūstīšanu. Ja būs tikai da­žas asiņainas pēdas, viņš viegli uzzinās, kur skrē­jušas viņa verdzenes, bet, ja tādu pēdu būs daudz, viņš apjuks un trenkās savu zirgu pa akmeņaino nokalni uz vienu pusi, uz otru pusi, bet jūs pa to laiku varēsiet nokļūt kalnu stāvumā, kur zirgs vairs nespēs viņu uznest.

Farizoda izdarīja visu, kā Tursunoja bija pamācījusi. Piedzērušies sargi nepamanīja meiteņu tuvošanos pilij! Viņas sagrieza kājas uz sadauzītajiem stikliem, atrāva logu un klusu pasauca Forsteriānu. Tā izlēca pa logu un pat neiekliedzās, kaut gan sāpīgi sagrieza kājas. Mazās likteņa biedres viņai sekoja un tikpat varonīgi pacieta negantās sāpes.

Tad meitenes izklaidā barā devās uz kalna nogāzi. Cik grūti bija skriet, un ai, kā sāpēja kājas, bet viņas ne reizi neievaidējās, lai sevi nenodotu un gļēva vaida dēļ nezaudētu tik dārgi iegūto brīvību.

Meitenes jau bija nokļuvušas akmeņainajā vēl sniegiem klātajā kalna slīpumā, kad izdzirda zirga pakavu dipoņu.

— Hamids dzenas mums pakaļ! — iesaucās Forste­riāna un mudināja: — Meitenes, skrieniet ātrāki

Meitenes skrēja, kā vēja nestas, bet Forsteriāna juta, ka viņas spēki izsīkst. Viņa vairs nespēja sekot māsām un draudzenēm. Bet Hamida zirgs jau spraus­lāja viņai aiz muguras. Vai atkal nonākt pretīgā bagātnieka gūstā un neredzēt sauli un kalnus?

«Nē, labāk mirt brīvībā, nekā nonīkt verdzībā!» izlēma Forsteriāna un metās Hamida zirgam zem kā­jām. Zirgs samina viņu ar pakaviem, bet arī pats vairs necēlās, jo bija pārlauzis kāju. Lādēdamies un no­zvērēdamies, ka agri no rīta izdzīs visus savus kalpus kalnos gūstīt bēgles, Hamids aizvilkās uz mājām.

Forsteriāna vēl paspēra dažus soļus, bet tad viņai pietrūka elpas. Noasiņojusi, bez dzīvības viņa pa­krita baltajā sniegā.