Bet rītā, kad Hamids ar kalpu baru nonāca snie­gainajā augstienē, viņi apjuka un sastinga no nepa­rastā skata, kas atklājās viņu acīm: baltais sniega klajums bija uzziedējis neskaitāmiem sarkaniem zie­diem.

Tāds ir mans stāsts, un tāpēc mani sauc par Forsteriānu, — tulpe nobeidza un apklusa.

Klusēja arī Sniegpulkstenīte.

Es sajutu vēsumu ložņājam gar pleciem un piecēlos. Ietinusies lakatā, izgāju dārzā.

Tu brīnums — pa kuru laiku bija uzsnidzis mīksts sniedziņš un noklājis visu dārzu ar baltu seģeni? Bet puķu dobē pie mājas sienas kvēloja sarkans tulpes zieds. Es noliecos pār to un ieraudzīju, ka Sniegpulkstenītei pie nokārtā zvaniņa bija piesalusi liela un dzidra asara.

Reiz dzīvoja maza, apaļīga meitiņa, ganīja savu kaziņu un pārdeva pienu. Zaļā kleitiņā, dzeltenu lakatiņu apsējusies, viņa apstaigāja mājas un visiem, kas vēlējās, ielēja krūzē no savas koka slauktuves. Viņa allaž bija jautra un smaidīga, katram zināja pa­teikt kādu labu vārdu — slimniekiem novēlēja krietnu veselību, saķildojušos vīru un sievu samierināja, jaunām meičām pareģoja drīzu iekļūšanu precētas sievas kārtā. Varbūt tāpēc viņu visur gaidīt gaidīja, jo viņas laipnais smaids it kā ienesa sauli un pava­sari pat visdrūmākajā mājā. Un, tā kā viņa iznēsāja pienu, ļaudis viņu bija iesaukuši par Pienenīti. Dažs labs pat nezināja vai viņai cits vārds jel maz kādreiz bijis.

Pienenīte — tas skanēja tik jauki un mīlīgi, ka meitiņa to nevienam neņēma ļaunā.

Pienāca arī Pienenītei tas laiks, kad puiši sāka uz viņu mest acis. Pirmais atvilkās Gliemezis ar visu savu mājiņu uz muguras. Un, kā jau tāds sevī ierāvies mantrausis, nesāka vis runāt par mīlestību, bet tūlīt stāstīja par savu mājiņu: cik tā laba un ērta, un cik Pienenītei jauka dzīve būšot ar viņu divatā. Aizlikšot atslēgu priekšā, lai neviens netraucētu.