Pēc divām naktīm, trešajā, kad mēness uzlēks tikai pēc pusnakts, Hamida pilī būs lielas dzīres. Kā tādās reizēs parasts, pirmie apdzersies sargi, kaut arī otrā dienā pazaudēs savas galvas. Sajā naktī pirms mēness lēkta jūs, Forsteriānas māsas un draudzenes, ierodieties pilī, un balodis lai jums parāda ieslodzīto meiteņu istabas logu. Kailām kājām pieejiet pie loga un atraujiet va|ā. \l Es saku — kailām kājām, jo jūs nedrīkstat baidīties tās sagriezt uz stikliem. Un tūlīt es pateikšu, kāpēc tam tā jābūt. Drīz vien Hamids uzies, ka viņa verdzenes izbēgušas, un sarīkos gūstīšanu. Ja būs tikai dažas asiņainas pēdas, viņš viegli uzzinās, kur skrējušas viņa verdzenes, bet, ja tādu pēdu būs daudz, viņš apjuks un trenkās savu zirgu pa akmeņaino no- kalni uz vienu pusi, uz otru pusi, bet jūs pa to
laiku varēsiet nokļūt kalnu stāvumā, kur zirgs vairs nespēs viņu uznest.
Farizoda izdarīja visu, kā Tursunoja bija pamācījusi. Piedzērušies sargi nepamanīja meiteņu tuvošanos pilij!j Viņas sagrieza kājas uz sadauzītajiem stikliem, atrāva logu un klusu pasauca Forsteriānu. Tā izlēca pa logu un pat neiekliedzās, kaut gan sāpīgi sagrieza kājas.v Mazās likteņa biedres viņai sekoja un tikpat varonīgi pacieta negantās sāpes.
Tad meitenes izklaidā barā devās uz kalna nogāzi. Cik grūti bija skriet, un ai, kā sāpēja kājas, bet viņas ne reizi neievaidējās, lai sevi nenodotu un gļēva vaida dēļ nezaudētu tik dārgi iegūto brīvību.