Meitenes jau bija nokļuvušas akmeņainajā vēl sniegiem klātajā kalna slīpumā, kad izdzirda zirga pakavu dipoņu.
— Hamids dzenas mums pakaļl — iesaucās Forsteriāna un mudināja: — Meitenes, skrieniet ātrāki
Meitenes skrēja, kā vēja nestas, bet Forsteriāna juta, ka viņas spēki izsīkst. Viņa vairs nespēja sekot māsām un draudzenēm. Bel Hamida zirgs jau sprauslāja viņai aiz muguras. Vai atkal nonākt pretīgā bagātnieka gūstā un neredzēt sauli un kalnus?
«Nē, labāk mirt brīvībā nekā nonīkt verdzībā!» izlēma Forsteriāna un metās Hamida zirgam zem kājām. Zirgs samina viņu ar pakaviem, bet ari pats vairs necēlās, jo bija pārlauzis kāju.i/Lādēdamies un nozvērēdamies, ka agri no rīta izdzīs visus savus kalpus kalnos gūstīt bēgles, Hamids aizvilkās uz mājām.
Forsteriāna vēl paspēra dažus soļus, bet tad viņai pietrūka elpas. Noasiņojusi, bez dzīvības viņa pakrita baltajā sniegā.
Bet rītā, kad Hamids ar kalpu baru nonāca sniegainajā augstienē, viņi apjuka un sastinga no neparastā skata, kas atklājās viņu acīm: baltais sniega klajums bija uzziedējis neskaitāmiem sarkaniem ziediem.
Tāds ir mans stāsts, un tāpēc mani sauc par Forste- riānu, — tulpe nobeidza un apklusa.
Klusēja arī Sniegpulkstenīte.
Es sajutu vēsumu ložņājam gar pleciem un piecēlos. Ietinusies lakatā, izgāju dārzā.